Pilnīgi visiem saimnieciskās darbības veicējiem ir pienākums reģistrēt visus saimnieciskos darījumus grāmatvedības kontos, taču visiem tas nav jādara pēc vienāda principa. Pastāv divas grāmatvedības ierakstu sistēmas – vienkāršā ieraksta grāmatvedība un divkāršā ieraksta grāmatvedība. Vienkāršā ieraksta grāmatvedība ir ļoti vienkāršs darījumu reģistrēšanas veids, ko var veikt gandrīz jebkura persona, kas kaut ko saprot no uzņēmējdarbības un finansēm, taču likums nosaka, ka to drīkst izmantot tikai individuālie uzņēmēji, individuālie komersanti un zemnieku un zvejnieku saimniecības, kuru apgrozījums nepārsniedz 300 000 eiro gadā. Visiem pārējiem komersantiem ir obligāti jāveic divkāršā ieraksta grāmatvedība. Kas tad īsti ir divkāršā ieraksta grāmatvedība un kāpēc tā ir obligāta lielākajai daļai komersantu?

Divkāršā ieraksta grāmatvedība paredz, ka visas grāmatvedības operācijas ir jāreģistrē divas reizes. Tas nozīmē, ka reģistros visi saimnieciskie darījumi ir jāpiefiksē, divos, savstarpēji saistītos kontos – kasē un pircēju parādos jeb debetā un kredītā. Loģiski, ka vienā kontā darījums būs pozitīvs un otrā negatīvs, taču darījumu summām jābūt identiskām, jo tas ir viens un tas pats darījums no diviem skatupunktiem. Piemēram, ja uzņēmumam klients samaksā parādu 1 000 eiro, nauda tiek ieskaitīta kasē, līdz ar to kontos tiks veikti divi ieraksti – par 1 000 ir eiro samazinājušies pircēju parādi (ieraksts pircēju parādos jeb kredītā) un par 1 000 eiro palielinājies naudas atlikums kasē (ieraksts kasē jeb debetā).

Varētu šķist, ka šāda sistēma visu tikai sarežģī un tā īsti nemaz nav nepieciešama, jo kāpēc gan vien uz tas pats darījums būtu jāreģistrē divas reizes? Patiesībā tas ir pat ļoti svarīgi, jo šādā veidā tiek nodrošināta efektīva kļūdas pārbaude un efektivitāte. Tā kā abos kontos reģistrēto darījumu summām ir jābūt vienādām, abu kontu bilance arī ir vienāda. Ja skaitļi nesakrīt, ir skaidrs, ka kaut kur ir ieviesusies kļūda. Vēl šī sistēma ir daudz pārskatāmāka. Tā kā lielos uzņēmumos ikdienas var tikt veikti simtiem darījumu, veicot vienkāršos ierakstus, ātri vien var apjukt. Veidojas garš saraksts ar darījumiem, kuriem never izsekot līdzi. Divkāršā ieraksta grāmatvedība nodrošina to, ka visiem ierakstiem ir jābūt līdzsvarā, turklāt tas ievērojami atvieglo pārskatu veidošanu gada beigās. Divkāršā ieraksta grāmatvedība ir visai sarežģīta un gandrīz vienmēr uzņēmumā to veic grāmatvedis, kuram ir atbilstošas zināšanas.

Kaut gan likums paredz, ka individuālie uzņēmēji, individuālie komersanti un zemnieku un zvejnieku saimniecības, kuru apgrozījums nepārsniedz 300 000 eiro gadā, drīkst veikt vienkāršā ieraksta grāmatvedības uzskaiti jeb ieraktus žurnālā, tā nav obligāta prasība. Arī šādi saimnieciskās darbības veicēji var izvēlēties divkāršā ierakta grāmatvedības uzskaites sistēmu, taču, ir jārēķinās ar to, ka tas prasīs papildus līdzekļus, jo būs jāalgo grāmatvedis vai vismaz jākonsultējas ar grāmatvedi par atsevišķiem jautājumiem. Grāmatvedības uzskaites sistēmu ir jāizvēlas, balstoties uz nepieciešamību, proti, to, cik daudz ierakstu ir nepieciešamas veikt un cik liels ir finanšu līdzekļu apgrozījums.

Kaut arī divkāršā ieraksta grāmatvedība ir daudz sarežģītāka nekā vienkāršā ieraksta grāmatvedība, tā tomēr ir ļoti nepieciešama jebkuram nopietnam uzņēmējam. Šī sistēma tiek izmantota jau gadsimtiem ilgi un tā spēj nodrošināt precizitāti un ļauj izvairīties no kļūdām.

Tāpat kā visas nozares un profesijas, arī grāmatvedība laika gaitā strauji mainās. Varbūt mēs šīs izmaiņas ikdienā nepamanām, taču, ja salīdzinām, grāmatveža darbu, kaut vai ar laiku pirms, 10 gadiem un grāmatveža dabu mūsdienās, ir novērojamas būtiskas atšķirības. Pirmkārt, mūsdienās pārsvarā viss notiek elektroniski, nevis papīra formātā un tiek izmantots dažādas datorprogrammas, lai grāmatvežu darbu padarītu maksimāli vienkāršu un samazinātu kļūdas iespējamību. Tā kā mūsdienās tehnoloģijas attīstās vēl daudz straujāk, rodas jautājums, kāda būs grāmatvedība nākotnē un vai tāda profesija kā grāmatvedis vispār pastāvēs?

Mūsdienās tehnoloģijas patiešām ieņem nozīmīgu lomu gan cilvēku privātajās dzīvēs, gan arī dažādās nozarēs. Mūsdienās mums katram mājās ir vairākas ierīces, kas ir jaudīgākas par tām, ko pirms 10 vai 20 gadiem izmantoja tikai profesori laboratorijās. Ja mēs pieņemam, ka tehnoloģijas turpinās attīstīties tikai arvien straujāk, tad mēs varam vien minēt, kādus tehnoloģiskos brīnumus mēs sagaidīsim tuvākajā nākotne’. No vienas puses tas ir labi, jo šīs tehnoloģijas atvieglo cilvēku dzīves, taču tas arī rada satraukumu, jo pateicoties tām daudzas industrijas mainās un pat apdraud to pastāvēšanu. Tas nozīmē, ka daudzas profesijas nākotnē nepastāvēs, un šo profesiju saraktā, diemžēl, ir arī grāmatvedība.

Kaut gan vairāk apdraudēti ir fizisko darbu darītāji, kuriem nav specifisku zināšanu, pastāv pamatota teorija, ka grāmatvedība turpmāko dažu desmitgažu laikā izzudīs vai mainīsies līdz nepazīšanai. Jāsaprot, ka datori tomēr rēķina un skaita ātrāk un precīzāk nekā cilvēki, turklāt tie spēj veikt arvien sarežģītākus aprēķinus, bez cilvēka dalības šajā procesā. Jau tagad tiek izmantotas grāmatvedības programmas, kas veic dažādus uzdevumus, pēc ļoti sarežģītiem algoritmiem. Daudzās programmās pat tiek izmantotas mākslīgā intelekta sistēmas, kas spēj veikt vairākus uzdevumus secīgi, ko var pielīdzināt sava vaida domāšanai. Pagaidām gan zinātnieki un tehnoloģiju nozares eksperti apgalvo, ka ir algoritmi, kurus izveidot nav iespējams, lai gan, pirms desmit gadiem, noteikti zinātnieki apgalvotu, ka nav iespējams izveidot kabatas izmēra ierīci ar 512 GB lielu iebūvēto atmiņu, 8 GB RAM, jaudīgu kameru utt., tāpēc droši apgalvot neko nevar.

Tātad, to, vai grāmatveža profesija pilnībā izzudīs, mēs nezinām, bet, ka tā mainīsies līdz nepazīšanai, gan mēs varam apgalvot pavisam droši. Kāda tad būs grāmatvedība un grāmatveži nākotnē? Droši varam teikt, ka grāmatveža darbs būs nealgoritmisks. Tas nozīmē, ka visus aprēķinus un funkcijas veiks datoru programmas ar algoritmu palīdzību. Grāmatveža galvenais darbs būs pārvaldīt un pieskatīt tehnoloģijas. Ja tagad galvenais, kas jāzina grāmatvedim ir kā vaidot pārskatus un veikt aprēķinus, tad nākotnē grāmatvedis vairāk būs pielīdzinām IT speciālistam, kas prot pārvaldīt ierīces un to programmatūru.

Sliktā ziņa ir tā, ka nākotnē grāmatveža profesija patiešām zaudēs savu nozīmi un daudziem grāmatvežiem nebūs darba, jo vairāku grāmatvežu darbu varēs aizvietot viena programma un viena cilvēks, kas to pārvalda, bet labā ziņa ir tā, ka tas nenotiks tik drīz. Vēl kādu laiku grāmatveži strādās pēc pašreizējiem priekšrakstiem un izmaiņas būs novērojamas ļoti pakāpeniski, līdz ar to, nozare spēs pielāgoties un piedāvājums darba tirgū būs attiecīgs pieprasījumam. Vēl viena labā ziņa ir tā, ka tiem grāmatvežiem, kas jau šodien ir atvērti visam jaunajam un ir gatavi mācīties, tāpat nekur nepazudīs un darbs viņiem būs arī tālā nākotnē.

Mūsdienās visai bieži nākas dzirdēt vārdu salikumus dubultā grāmatvedība vai ēnu ekonomika. Tās ir ļoti būtiskas problēmas mūsdienu tautsaimniecībā, kas diemžēl ir ļoti izplatītas. Uzņēmēji bieži izvēlas kārtot dubulto grāmatvedību jeb neuzrādīt visus saimnieciskos darījumus, lai par tiem nebūtu jāmaksā nodokļi. Uzņēmējiem, tas, protams ir izdevīgi, tomēr, dubultā grāmatvedība un ēnu ekonomika kopumā rada nopietnas problēmas un grauj ekonomiku.

Vispirms, apskatīsim, ko šie termini nozīmē. Ēnu ekonomika ir daudz plašāks jēdziens, kas sevī ietver dažādas nelikumīgas darbības un procesus, kā, piemēram, kontrabandu, nevienlīdzīgu konkurenci, dubulto grāmatvedību, paralēlo darbību utt. Būtībā tā ir ekonomikas daļa, kas nav uzskaitīta oficiālajā statistikā, kas netiek deklarēta un par ko netiek maksāti nodokļi. Tā rada ļoti daudz būtisku problēmu, piemēram, kropļo tirgu, negatīvi ietekmē nodokļu iekasēšanu, rada nepareizu priekšstatu par norisēm tautsaimniecībā utt.

Dubultā grāmatvedība, savukārt ir ēnu ekonomikas daļa, kas iever tieši saimnieciskās darbības slēpšanu dažādos veidos, lai tā netiktu aplikta ar nodokļiem. Tas ietver gan darbinieku algu neoficiālu izmaksāšanu jeb tā saucamās aplokšņu algas, gan saimniecisko darījumu neuzskaitīšanu, neizsniedzot preces vai pakalpojuma saņēmējam čeku vai kvīti par pakalpojumu gan daudz citu nelegālu darbību, kuru rezultātā netiek fiksēti finanšu darījumi.

Lielāko ēnu ekonomikas un dubultās grāmatvedības daļu Latvijā veido tieši uzņēmējdarbības ienākumu neuzrādīšana. Tas nozīmē, ka saimnieciskās darbības veicējs sniedz klientiem preces vai pakalpojumus, bez oficiālas šī darījuma piefiksēšanas. Tātad, klientam netiek izsniegts čeks vai kvīts, līdz ar to, darījumu nevar pierādīt. Ja darījums nav oficiāli noticis, tas nav jāiegrāmato un jāuzrāda finanšu atskaitēs, līdz ar to, uzņēmējam par šo darījumu valstij nav jāmaksā nodokļi. Uzņēmējs šādā vaidā panāk, ka daļu saimnieciskās darbības viņš var veikt, bez grāmatvedības uzskaitēm un nodokļu nomaksas. Vēl viens ienākumu neuzrādīšanas veids, ir vienkārša saimnieciskās darbības veikšana, nereģistrējot to. Tas nozīmē, ka fiziska persona veic saimniecisko darbību, kas nav oficiāla, līdz ar to, nekur netiek uzrādīta un saimnieciskās darbības veicējam nav valstij jāmaksā nodokļi.

Otru lielāko Latvijas ēnu ekonomikas daļu veido tā saucamās aplokšņu algas. Arī tā ir dubultās grāmatvedības daļa, jo, ja uzņēmējs neuzrāda patieso darbinieka algas apjomu, vai pat vispār neuzrāda, ka viņš algo konkrēto darbinieku, viņam nav jāmaksā attiecīgi daļa vai visi nodokļi par darbinieku. Ja ar darbinieku vispār netiek noslēgts līgums, grāmatvedības uzskaitēs neparādās un valsts nesaņem nodokļus, bet ja oficiālā ienākumu daļa ir mazāka nekā patiesā, valsts saņem tikai daļu nodokļu. Daudzi darbinieki šādam algas samaksas veidam piekrīt tāpēc, ka tādā veidā darba devējs var nodrošināt viņiem lielākas algas.

Principā, dubultā grāmatvedība uzņēmējiem ir veids, kā ieekonomēt naudu uz nesamaksāto nodokļu rēķina. Tas nozīmē, ka uzņēmums apgroza daudz vairāk naudas, nekā to uzrāda grāmatvedības dokumentos. Tā arī veidojas šī te dubultā grāmatvedība – ir oficiālā grāmatvedība un patiesā grāmatvedība. Uzņēmēji to slēpj, taču veicot auditu, ir iespējams diezgan vienkārši atklāt nelikumības un izvairīšanos no nodokļu maksāšanas. Dubulto grāmatvedību nedrīkst veikt nekādos apstākļos, jo tas var kaitēt gan pašam uzņēmējam, gan viņa klientiem, gan darbiniekiem, gan arī visai valstij kopumā.

Uzņēmumi, kuriem jākārto divkāršā ieraksta grāmatvedība, reti var iztikt bez profesionāla grāmatveža pakalpojumiem. Tas ir ļoti atbildīgs un arī laikietilpīgs darbs, kas prasa specifiskas zināšanas, kādas parasti ir tikai tiem, kas ir speciāli mācījušies grāmatvedību. Pat tad, ja uzņēmējs pats šo to zina par finansēm, visticamāk izdevīgāk vienalga būs vērsties pēc palīdzības pie profesionāļa, jo viņš šo darbu paveiks daudz ātrāk un kvalitatīvāk. Tātad, ir skaidrs, ka jebkuram uzņēmējam, visticamāk, grāmatveža pakalpojumi būs nepieciešami, tikai paliek izvēle – algot savam uzņēmumam patstāvīgu darbinieku, vai arī izmantot ārštata grāmatveža pakalpojumus?

Vispirms, jāsaprot, kāda ir atšķirība starp šiem abiem variantiem. To, kas ir algots darbinieks, visi droši vien saprot. Tas ir patstāvīgs uzņēmuma darbinieks, kurš strādā konkrētu slodzi un par to saņem konkrētu mēneša samaksu. Darba samaksas apjoms un aprēķināšanas kārtība ir norādīta darba līgumā, taču pieņemot grāmatvedi darbā, uzņēmējs uzņemas veidot ar viņu tiesiskas un patstāvīgas darba attiecības. Ārštata grāmatvedis, savukārt, pats ir uzņēmējs vai arī algots darbinieks kādā grāmatvedības firmā. Šādā gadījumā, uzņēmējs, nevis uzņemas darba attiecības ar grāmatvedi, bet gan nepieciešamības gadījumā pērk viņa pakalpojums. Jāsaprot, ka karam variantam ir savas priekšrocības jeb trūkumi.

Galvenā priekšrocība ārštata grāmatveža algošanai ir tāda, ka jāmaksā tikai par padarīto darbu. Proti, ja grāmatvedis tiek algots patstāvīgi, tad viņam ir jāmaksā neatkarīgi no tā, cik daudz darba viņš padara. Ja uzņēmumam ir tukšais periods, kura laikā nav aktīvi jāveic grāmatvedības uzskaite un jāveic citi pienākumi, uzņēmējam vienalga būs jāmaksā līgumā noteiktā summa. Vēl būtiska priekšrocība ir tā, ka uzņēmējam nav jāsatraucas par dažādām sociālajām garantijām un darbinieku tiesību ievērošanu. Piemēram, ja algots grāmatvedis saslimst vai aiziet dekrētā, uzņēmējam ir steidzami jādomā kāds risinājums, kā grāmatvedi aizvietot, turklāt viņam ir arī jāmaksā par darbinieku viņa prombūtnes laikā. Savukārt, ja saslimst ārštata grāmatvedis, tad uzņēmējs vienkārši var noalgot kādu citu, turklāt viņam nav jāsedz nekādas izmaksas par viņa slimošanu. Vēl ir arī dažādi praktiski ieguvumi, piemēram, nav nepieciešamība iekārtot atsevišķas telpas grāmatvedim un pirkt biroja tehniku, jo ārštata darbinieki strādā savos birojos un ar savām iekārtām. Arī nodokļi šādā gadījumā jāmaksā mazāki, jo nav jāveic sociālās iemaksas per darbinieku.

Ārštata grāmatveža algošanai nenoliedzami ir daudz plusu, tomēr arī patstāvīga grāmatveža algošanai ir savas priekšrocības. Pats svarīgākais pluss, ko novērtē ļoti daudzi uzņēmēji ir tas, ka šādā gadījumā visas finanšu informācija paliek konfidenciāla. Ārštata grāmatvedis tomēr strādā cita uzņēmēja vai pats savās interesēs, līdz ar to informācija tiek izpausta uzņēmumam nepiederošai personai. Otrkārt, ja grāmatvedis visu laiku strādā vienā uzņēmumā, viņš adaptējas tā vajadzībām un visu savu uzmanību var veltīt šim vienam darbam, kas būtiski uzlabo darba kvalitāti. Visbeidzot, šādā veidā grāmatvedis ir tiešā kontaktā ar uzņēmēju. Uzņēmējam ir iespēja kontaktēties ar grāmatvedi katru dienu un uzdot visdažādākos jautājums, kas saistīti ar uzņēmuma finansēm. Ārštata grāmatvedis sniegs konsultācijas tikai tajā laikā, kad viņā ir noalgots.

To, kuras priekšrocības ir svarīgākas, katram uzņēmējam ir jāizvērtē pašam. Mūsu ieteikums būtu izvēlēties algot patstāvīgu darbinieku tad, ja uzņēmējs var viņam nodrošināt pietiekamu darba apjomu. Nav jēgas maksāt darbiniekam, kurš strādā vien pāris stundas dienā. Savukārt, ārštata grāmatvedis būs labākā izvēle tiem, kas paši var parūpēties par sava uzņēmuma finanšu kārtošanu ikdienā, taču ir nepieciešamas dažas konsultācijas un atsevišķu darbu izpilde.

Noteikti ikkatrs ir dzirdējis kaut ko par grāmatvedības bilanci. Grāmatvedības bilance ir viens no trim primārajiem uzņēmuma vai organizācijas finanšu pārskatiem. Kopā ar peļņas vai zaudējumu aprēķinu un naudas plūsmu, tie veido grāmatvedības pamatu, pēc kura var objektīvi noteikt uzņēmuma finansiālo stāvokli. Saprotot grāmatvedības bilanci var analizēt uzņēmuma spēju segt parādsaistības un spēju izpildīt ilgtermiņa finansiālās saistības, līdz ar to, ikvienam, kas kaut vai mazākajā mērā ir saistīts ar finansēm vai uzņēmējdarbību, būtu jāpārzina grāmatvedības bilances.

Pēc definīcijas, grāmatvedības bilance ir divdaļīga tabula, kuras vienā daļā ir atspoguļoti uzņēmuma vai organizācijas aktīvi bet otrā daļā pasīvi. Aktīvi parāda, kur uzņēmums izlieto iegūtos līdzekļus, bet pasīvi parāda šo līdzekļu iegūšanas avotus. Bilancē viss tiek izteikts naudas izteiksmē, lai atspoguļotu uzņēmuma pašreizējo finansiālo stāvokli.

Aktīvu kolonna parasti sastāv no divām grupām jeb posteņiem – apgrozāmie līdzekļi un ilgtermiņa ieguldījumi. Apgrozāmie līdzekļi ir, krājumi, debitoru parādi, īstermiņa finanšu ieguldījumi un naudas līdzekļi. Ilgtermiņa ieguldījumi ir nemateriālie ieguldījumi, pamatlīdzekļi un finanšu ieguldījumi. Bilancē aktīvi tiek izvietoti noteiktā secībā, proti pēc likviditātes pakāpes. Tas nozīmē, ka pirmie tiek rakstīti aktīvi, kurus īsākā laikā ir iespējams pārvērst naudas līdzekļos. Likvīdāki ir apgrozāmie līdzekļi. Tos ir vieglāk pārvērst naudā, jo ilgtermiņa ieguldījumi nav paredzēti pārdošanai. Arī paši apgrozāmo līdzekļi tiek kārtoti pēc likviditātes, proti, vislikvīdākie ir naudas līdzekļi un vērtspapīri, tad seko debitoru parādi un krājumi.

Pasīvi arī sastāv no divām grupām – pašu kapitāls un aizņemtais kapitāls. Pašu kapitāls ir akcijas un to emisijas uzcenojums, pamatkapitāls, papildus kapitāls, rezerves un iepriekšējo gadu nesadalītā peļņa. Aizņemtais kapitāls ir ilgtermiņa saistības, kā, piemēram, vekseļi, parādi uzņēmumiem, nodokļi, sociālie apdrošināšanas maksājumi un īstermiņa saistības, kā, piemēram, avansi, darba algas, neizmaksātas dividendes.

Tā kā bilance rāda divas pretējas uzņēmuma finansiālā stāvokļa divas puses, proti resursus, kas pieder uzņēmumam un tiek izmantoti uzņēmējdarbībā un avotus, no kurienes šie līdzekļi nāk, pasīvu un aktīvu un kopējām summām vienmēr ir jābūt vienādām. Ja summas nesakrīt, visticamāk bilance nav sastādīta pareizi.

Kā tad īsti šo informāciju, kas norādīta grāmatvedības bilancē, izmantot? Pēc tās var noteikt uzņēmuma likviditāti un maksātspēju. Tie ir uzņēmuma finanšu stabilitātes radītāji. Pēc tiem var pateikt vai uzņēmums strādā stabili un spēj pildīt saistības vai nē. Piemēram, tekošās likviditātes koeficients (apgrozāmie līdzekļi / īstermiņa saistības) parāda, vai uzņēmumam ir pietiekami daudz aktīvu, lai varētu nosegt visas īstermiņa saistības. Maksātspējas koeficients (kopējas saistības / pašu kapitāls) parāda, kāda ir situācija ar aktīviem un saistību izpildi.

Visbiežāk grāmatvedības bilanci izmanto paši uzņēmēji, lai noteiktu, kāda ir pašreizējā finansiālā situācija uzņēmumā un kādus turpmākos lēmumus pieņemt, kā arī potenciāli kreditori un investori, lai pieņemtu lēmumu par savu finansiālo līdzekļu piešķiršanu vei nepiešķiršanu konkrētajam uzņēmumam. Būtībā pēc bilances var pateikt vai uzņēmuma ir potenciāls darboties un pelnīt naudu, vai arī tas ir lemts neveiksmei.

Patiesībā bilance ir viegli saprotams instruments, kas palīdzēs sekot līdzi jebkura uzņēmuma finanšu stāvoklim. Vienā nelielā tabulā ir apvienota visa būtiskākā informācija par uzņēmuma iespējām pildīt saistības un citiem būtiskiem aspektiem. Ja vēl bilance tiek skatīta kopā ar peļņa vai zaudējumu aprēķinu un gada pārskatu, ir iespējams iegūt pilnīgu un visaptverošu informāciju par uzņēmuma finanšu situāciju.

To, ka grāmatvedība ir tiešā veidā saistīta ar finanšu plānošanu un finanšu pārskatu rakstīšanu zina gandrīz visi, tomēr plašāka izpratne par šo procesu ir tikai tiem, kam ar to ir ciešāka saistība, respektīvi, pašiem grāmatvežiem. Grāmatvedības pamata principus tomēr vajadzētu pārzināt ikvienam, kam ir kaut vai vismazākā saistība ar finanšu plānošanu, tāpēc skaidrojam, kas īsti ir grāmatvedība un ko šis process sevī iekļauj.

Pēc definīcijas, grāmatvedība ir process, kas nosaka, analizē un nodod lietošanā finansiālo informāciju par fizisku vai juridisku personu, lai vēlāk šī fiziskā vai juridiskā persona, varētu pieņemt lēmumus un spriedumus un ja tas nepieciešams, nodot informāciju tālāk. Vienkāršāk sakot, grāmatvedība ļauj apkopot un pārskatāmā veidā izklāstīt informāciju par uzņēmuma finansiālo stāvokli un visām finanšu norisēm tajā. Grāmatveži šo informāciju apkopo, analizējot tādus objektus kā uzņēmuma īpašuma stāvoklis un veiktie saimnieciskie darījumi, katra saimnieciskā darījuma sākums un norise, uzņēmuma ieņēmumi un izdevumi katrā pārskata periodā un uzņēmuma darbības rezultāti.

Grāmatvedība sastāv no dažādiem elementiem. Grāmatvedības galvenie elementi ir dažādu uzņēmuma materiālo vērtību (nekustamā īpašuma, iekārtu, patentu utt.) novērtēšana naudas izteiksmē, visu finanšu darījumu dokumentācija, inventarizācija un finanšu pārskatu un bilances veidošana. Katrs no šiem pamata uzdevumiem sevī ietver vairākas darbības. Šo uzdevumu kopums ļauj izveidot pārskatāmu, viegli uztveramu finanšu informāciju, kuru var nodot gan cilvēkiem, kas vada uzņēmumu no iekšienes, kā, piemēram, uzņēmuma vadībai, lai izprastu uzņēmuma finansiālo stāvokli, gan tiem, kas atrodas ārpus uzņēmuma, kā, piemēram, auditam, lai veiktu dažādas pārbaudes.

Visi grāmatvedības uzdevumi ir jāveic, balstoties uz grāmatvedības dokumentiem. Grāmatvedības dokumenti ir dažādi rakstveida rīkojumi, kas pierāda, ka ir veikta kāda saimnieciska operācija jeb darījums. Viesi grāmatvedības dokumenti tiek šķiroti iekšējos un ārējos dokumentos. Iekšējie dokumenti ir tie, kas tiek sastādīti uzņēmuma iekšienē, kā, piemēram, kases orderi, maksājuma uzdevumi, algu saraksti, pavadzīmes u.c. Ārējie dokumenti ir tie, kas saņemti no citiem uzņēmumiem vai organizācijām un pierāda šo sadarbību, piemēram, bankas konta izraksti, rēķini, preču pavadzīmes, čeki u.c.

Visi grāmatvedības dokumenti tiek fiksēti grāmatvedības reģistros, lai pēc tam ar tiem būtu vieglāk strādāt. Ir vairāku veidu grāmatvedības reģistri, piemēram hronoloģiskie reģistri, kas grupē datus hronoloģiskā secībā un tie ļauj spriest par situāciju dažādos pārskata periodos. Sistemātiskie reģistri grupē datus konkrētās kategorijās, lai veidotu grāmatvedības kontus. Atsevišķos gadījumos var būt arī citi reģistri. Pēc tam visi šie datu reģistri tiek izmantoti, lai pildītu visus augstāk minētos uzdevumus.

Grāmatvedība ir obligāta visiem komersantiem, lai visi finanšu darījumi būtu pārskatāmi. Grāmatvedības procesus regulē likums par grāmatvedību. Tajā sīki izskaidrots, kādi ir grāmatvežu un viņu darba devēju pienākumi un tiesības. Pamatā grāmatvedībai jābūt pārskatāmai, patiesai un aktuālai. Tas nozīmē, ka grāmatvedim vienmēr sistemātiski jāreģistrē visi saimnieciskie darījumi bez slēptiem nolūkiem vai maldiem.

Tātad grāmatvedība nav vien pārskatu un naudas plūsmas veidošana, uzņēmuma iekšējām vajadzībām. Tas ir dažādu sistemātisku procesu kopums, kas palīdz izprast, kāda ir uzņēmuma vai organizācijas finansiālā situācija, dažādos griezumos. Šis process tiek stingri kontrolēts un uzraudzītas, jo informācijai, ko uzņēmums par sevi sniedz ir jābūt patiesai.

Daudzi uzskata, ka grāmatvedība ir samērā jauns process, kas ieviests, lai kontrolētu finansiālo stāvokli mūsdienu uzņēmumos. Modernā grāmatvedība, kādu mēs to pazīstam šodien, patiešām ir kaut kas samērā jauns, taču tā nav radusies vienas dienas laikā. Grāmatvedībai ir ļoti sena vēsture un gara attīstība. Lai labāk izprastu mūsdienu grāmatvedību, ir noderīgi izprast arī tās izcelsmi un sākotnējās formas.

Patiesībā pirmās liecības par grāmatvedības procesiem ir meklējamas jau periodā no 5 000. g. p.m.ē. līdz 4 500. gadam p.m.ē, Mezopotāmijā. Tā kā jau šajā laikā notika tirgošanās un citi finanšu darījumi, bija nepieciešamība to apliecināt, lai izvairītos no krāpšanas gadījumiem un stabilizētu sabiedriskās attiecības. Šajā laikā nozīmīgākie darījumi tika fiksēti uz māla plāksnītēm. Tos varētu uzskatīt par primitīviem grāmatvedības dokumentiem. Šo plāksnīšu veidošanā parasti piedalījās vairāki cilvēki, lai šos primitīvos dokumentus nevarētu apstrīdēt. Protams, darījumu reģistrēšana vien nav uzskatāma par grāmatvedību, bet tas varētu būt aizsākums šim nozīmīgajam procesam.

Kaut kas daudz tuvāks mūsdienu grāmatvedībai izveidojās Senajā Grieķijā, aptuveni 600 g. p.m.ē. Šajā laikā sāka kalt monētas, līdz ar to izveidojās jaunas, sarežģītākas uzskaites sistēmas. Tiek uzskatīts, ka pastāvēja pat vienkārši datu reģistri, kurus dēvēja par Zenona papīriem. Tajos uzskaitīja visus veiktos darījumus un saistības, kādas cilvēki uzņēmās. Vēlāk arī citas civilizācijas pieņēma šādu vei līdzīgu uzskaites sistēmu. Piemēram, Senajā Romā tika ieviesta tāda pati uzskaites sistēma, kas pēc tam tika uzlabota, veidojot virsgrāmatu.

Modernās jeb oficiālās grāmatvedības pirmsākumi ir meklējami vien aptuveni 12. gadsimtā. Šajā laikā attīstījās tirdzniecība, līdz ar to, bija nepieciešama daudz stingrāka kontrole visiem darījumiem. Izveidojās uzņēmumi, kuri veica vairākus darījumus dienā. Vienam cilvēkam bija ļoti grūti ražot un pārdot preces un reizē fiksēt visus veiktos darījumus, tāpēc tika pieņemti īpaši algotņi, kas veica šos pienākumus. Viņu uzdevums bij pārvaldīt citas personas finanšu informāciju. Tas bija laiks, kad parādījās pirmie grāmatveži, kas nodarbojās ar uzņēmumu finanšu darījumu kārtošanu.

13. gadsimtā jau parādījās divkāršā ieraksta grāmatvedība. Sākumā tā bija diezgan primitīva, bet vēlāk matemātiķis Luka Pačioli, izveidoja sistēmu, kas ļoti līdzinās mūsdienu divkāršā ieraksta grāmatvedībai. Tajā ietilpa gan dažādi datu reģistri, gan virsgrāmatas, gan pārskati. Virsgrāmatu saturs bija ļoti pietuvināts mūsdienu bilancēm. Šī sistēma sastāvēja no dažādu procesu kopuma, no kuriem daudzi ir saglabājušies vēl līdz mūsdienām. Varētu teikt, ka Luka Pačioli ir modernās grāmatvedības pamatlicējs.

Patiesībā, ilgu laiku šī grāmatvedības sistēma vispār netika mainīta un uzlabota. Vairāk kā 600 gadus grāmatvedība neattīstījās. Tikai 19. gadsimta beigās grāmatvedības sistēmā tika pamainīts tās formāts un ieviesti gada pārskati, lai uzņēmumu finansiālo situāciju būtu vieglāk kontrolēt, ne tikai uzņēmuma iekšienē, bet arī saistītajām ārējām personām. Vēlāk pastiprinājis grāmatvedības nozīme, un dažādas detaļas, bet pamata principi ir saglabājušies līdz mūsdienām. Ja neskaita izmaiņas grāmatvedības praktiskajā veikšanā (piemēram, datorprogrammatūras ieviešana), pēdējā laikā, grāmatvedības sistēmā un procesos nekas būtiski nav mainījies.

Patiesībā grāmatvedībai ir sena izcelsme un tā ir mainījusies līdzi laikam un cilvēku vajadzībām. Kad nebija attīstīta tirdzniecība, nebija nepieciešamība pēc darījumu reģistriem un citiem sarežģītiem grāmatvedības elementiem, taču attīstoties tirdzniecībai un finanšu darījumiem, bija nepieciešama stingrāka kontrole, tātad arī grāmatvedības sistēmai bija jāmainās līdzi. Būtībā to, kāda ir grāmatvedība un tās būtiskākie elementi nosaka tieši procesi komercdarbībā.